Home ] Up ]

( ) .zip 52k

Hallo, šeit Rīga - Radiofons!

Sergejs KRUKS

 

Radio ir tūlītēja, vienreizējā komunikācija, kuru neskar cita vēsturiskā konteksta ierosinātās interpretācijas. Vēstījums kā elektromagnētiskais signāls izgaist, bet klausītāju prātā paliek emocionālais iespaids par kontaktu ar noslēpumaino balsi. No Latvijas radiofona saražotā gandrīz nekas nav palicis. Latvija Vēstures arhīva 1184. fondā glabājas daži 1940.41. gada dokumenti, bet raidījumu teksti tikai sākot ar 1953. gadu. Latvijas Radio fonotēkā vecākie ieraksti ir K.Ulmaņa uzstāšanās radio 1934. gada 18. maijā, goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa 1938. gadā un radio programmas pieteikums.[1] Šie ieraksti ir saglabājušies tāpēc, ka Radiofona skaņuplates bija nokļuvušas privātīpašumā. Visai trūcīga  iekšējā dokumentācija, klausītāju vēstules, kas glabājas Valsts vēstures arhīvā, kā arī laikrakstu recenzijas un raidījumu programmas sniedz interesantu  informāciju par radio darbību un palīdz ievietot to plašākā sociālajā un kultūras kontekstā..

Latvijas radiofona vēsture ir iedalāma šādos posmos:

        1923 - 1925 eksperimentālie raidījumi un raidstacijas būvēšana

        1926 1931 programmas satura meklējumi, satura komercializācija

        1932 1934 tehniskās bāzes attīstība

        1934 1940 autoritārā režīma propagandas līdzeklis

 

Radiotelegrāfs. Latvijā radiotelegrāfa stacijas pirmo reizi parādījās 1906. gadā ostās uz Krievijas kara flotes kuģiem, bet Liepājā un Ventspilī tika ierīkotas militārās navigācijas krasta stacijas. 1909. gadā Rīgas Biržu komiteja vēlējās ierīkot sakarus starp Rīgu un Roņu salu, lai atvieglotu kuģniecību Rīgas līcī. Valdība noraidīja projektu, uzskatot, ka šāda radiostacija traucēs Mērsraga militārās stacijas darbību. Šajā gadā Krievijas Galvenā pasta pārvalde nolēma izveidot civilo radiotelegrāfa staciju tīklus kuģu apkalpošanai un iekšzemes sakariem jūras piekrastē, tajā skaitā pie Baltijas jūras. 1912. gadā Rīgā (Kundziņsalā), Liepājā (Tosmarē) un Roņu salā uzstādīja 2 kW Telefunken raidītājus. Telegrāfa stacija tika ierīkotas arī uz ledlaužiem un . Pirmajam pasaules karam sākoties visi raidītāji tika evakuēti.

Pēc kara 1919. gadā Latvija iegādājās barterā no Krievijas vienu  bruņu kuģa telegrāfa raidītāju, ko novietoja Rīgas Pētera baznīcas tornī. Cēsīs darbojās uztverošā stacija, kura kopš 1919. gada saņēma ārzemju informācijas aģentūru ziņas LETAs vajadzībām. Vēlāk šo uztvērēju  pārcēla uz Rīgas pili un tad uz Pasta un telegrāfa virsvaldi. Dreiliņos ar  nosaukumu Rīga I darbojās raidošā stacija. Liepājā atradās 2 kW dziestošo viļņu raidītājs un divi uztvērēji sakariem ar kuģiem.

1921. gada augustā visas Aizsardzības ministrijas raidstacijas bija nodotas Pasta un telegrāfa virsvaldei. Novembrī Baltijas valstu radiosakaru konference Rīgā aizliedza dzirksteļu raidītāju izmantošanu, jo tie traucēja blakus raidītāju darbību. Lai modernizētu tehnisko bāzi, 1922. gada pavasarī Virsvalde iegādājās vācu firmas Erich F.Huth 10kW jaudas dziestošo viļņu radiotelegrāfa raidītāju un 0,25 kW radiotelefona raidītāju. Šis raidītājs Rīga II arī kļuva par pamatu Latvijas Radiofonam.

 

( )  .zip 36k

Sergejs Kruks

Radio karš.

Propaganda latviešu valodā Otrajā pasaules karā

 

Vācijas radio

Nacistu Vācijas radio kopš 1933. gada marta atradās Tautas apgaismošanas un propagandas ministrijas pakļautībā. Propagandas ministra J. Gebelsa vadījās no vienkāršās formulas cilvēkiem var likt noticēt visam, ja to izstāstīt pienācīgā veidā. Radio tieši uzrunā klausitāju un personificē informāciju, tādējādi ir iespējams mobilizēt emocijas un panākt, ka informācija tiek uztverta nekritiski. Gebelss nepārtraukti pasvītroja radio nozīmi politikā: Bez radio un lidmašīnām mūsu apstākļos nav iedomājams iekarot un nostiprināt varu. Radio kā pārrobežu lielgabals kļuva par tiešo kara dalībnieku.[1] Mutvārdu propagandas efektivitāti nodrošināja arī ekonomiskie pasākumi lēto tautas uztvērēju Volksempfänger ražošana par spīti ekonomiskās krīzes sekām ievērojami paplašināja klausītāju loku. Šie uztvērēji maksāja divas reizēs mazāk nekā tā laika vienkāršākais aparāts, bet 1938. gadā miniuztvērējs Deutscher Kleinempfänger pazemināja cenu vēl divās reizēs. Vācijas valdība aktīvi veicinājusi radio tehnoloģijas, sevišķi magnētisko ierakstu,  attīstību.[2] 

[1] Kara pirmajā dienā tika izdotai Rīkojumi par ārkārtas pasākumiem radio, kas palielināja raidījumu valodu skaitu. 1939. gada oktobrī ikdienas skanēja 113 pārraides 15 valodās; 1940. gada janvārī valodu skaits bija 22, vasarā 31.

[2] Sakaru tehnikas straujā attīstībā Vācija iekļāvās totālā kara koncepcijā, nodrošinot plašas propagandas iespējas. 1929. gadā vācieši izgudroja jaunu elektromagnētsiko ierakstu nesēju ar dzelzs oksīda pulvera slāni pārklātu papīra lentu. Vēlāk papīru nomainīja ar kinolenti. Magnētiskās lentes pilnveidošans darbi ritēja ātri, jo Vācija centās mazināt atkarību no zviedru tērauda, ko izmantoja metāla lentes ražošanai blatnerofonam un Stahltonbandmaschine.

Mūsdienu magnetofona prototips tapis 1934. gadā, un nākamajā gadā pirmo magnetofonu K-1 demonstrēja Berlīnes radio izstādē. 1938. gadā magnetofons K-4 atveidoja frekvences joslā no 50 līdz 6.000 Hz, kas jau daudz maz atbilst cilvēka balss diapazonam. Vācijas radio vēl gadu lietoja Stahltonbandmachine, kamēr pilnīgi atteicās no tās. Magnetofons guva sevišķu popularitāti arī tāpēc, ka atviegloja cenzūras darbu, padarot par iespējamu ierakstu montāžu. Armijas rīcībā jau pirms kara bija viegls pārnesams Tonschreiber magnetofons.

Pakāpeniski tika uzlabota skaņu ierakstīšanas kvalitāte. 1939. gadā magnetofonos pielietoja lentas maiņstrāvas magnetizēšanu. Ieņēmot Luksemburgas radiostaciju, amerikāņi bija ļoti pārsteigti, ka radio turpināja darboties, bet studijā nebija neviena cilvēka. Ierakstītos raidījumus atskaņoja no magnetofoniem un toreiz neviens nevarēja noticēt, ka skaņu ierakstiem var būt tik augsta kvalitāte. 1947. gadā vācieši izgatavoja magnetofonu K-7 ar atveidojamo frekvenču joslu 50-10.000 Hz. Kopš 1949. gada lentes magnetofonus lieto radio, divus gadus vēlāk pilnīgi atsakoties no optiskās skaņu ierakstīšanas tehnoloģijas kinolentē.